Atmodas karantīna - Kaspars Dimiters

Rozā aģenti novelk Atmodas un uzvelk nāves maskas:

«Kas pirms trīsdesmit sākās, beidzot ir noticis»

Mūžīgā sala veči, kartiņu maisiem plecos

Bradā pēdējās no tīra jaunsudrabiņa notis

Piedzīs tev aizdoto naivās nācijas cerību

Tavā dzīvoklī, ne vairs Mežaparka halucināciju zeltā

Visus pa vienam — katru savā ekrānā

Bailes un vientulība norobežo no Augšāmceltā

Uz barikādēm uzsildītas, vēlāk jau ļoti slimas

Pat teātrī pārlietās asinis nodziest

Slēdz tautas skatuvi varani stīvās šlipsēs

Visus reģistrē necauršaujamās zeķbiksēs odzes

Kas nav dzejojis, pusdzīvus vārdus starp mirušiem lasa

Tic mediju kanibāliem, kas bailes kanalizē

Ne Bārdas pirtiņā, bet uz nāves lāvas

Vienādiem uzpurņiem globālā ešafota bizē

«Sovok, tu dzejotāj, ar kolektīvismu mūžīgi slimais

Sen sagšā tu ietinams un lielvārdenē pakarams

Tev līdzīgos dezinficēs, pēc vakcīnām lūgties dresēs

Esi kā mēs — katrs par sevi.

Laiks tev līdz vakaram!»

Slēdz sadzīves ilūziju un vientulību vēl ciešākā tīklā

Lai tevis redzēšana tēmeklī ir bez riska

Dēļ tavas veselības tev būs bīties no cilvēkiem

Lai tava slimā cilvēcība kļūst veselīgi dzīvnieciska

Dievinātās pilsētas ar iepirkšanās «liturģijām»

Pārvēršas zonās, lēģeru debesskrāpjos

Vien āpsītis manā pakrastē sirsnīgi piemiedz

Lai kā viņš savā aliņā arī es dziļāk sevī rāpjos

Krustojas dzīvie un nedzīvie — aust pastarās tehnoloģijas

Nebūs nekad kā bij', nebūs pat ugunij

Ar visu, ko pieļāvām, ko pieļaut vēl varam

Mīļā un mākslīgā miera gūstā mēs devām brīvību karam

Los Agentes Rosas se quitan sus Despertares y se ponen sus Máscaras Mortuorias:

"Lo que comenzó hace treinta años finalmente ha sucedido"

Viejos de la isla eterna, cartucheras al hombro

Las últimas notas de plata pura en el pádel

Recuperarás la esperanza de una nación ingenua que te prestó

En tu apartamento, ya no en el oro alucinante de Mežapark

Todos uno por uno - cada uno en su propia pantalla

El miedo y la soledad nos separan del Resucitado

Calentado en las barricadas, luego muy enfermo

hasta la sangre derramada en el teatro se apaga

Cierra la etapa folk en zapatillas bien tiesas

Todos son registrados por víboras en mallas.

El que no ha escrito poesía lee entre los muertos palabras medio muertas

Cree en los caníbales mediáticos que canalizan el miedo

No en la sauna de Barda, sino en la lava de la muerte.

Por bozales iguales en la trenza del andamio global

«Sovok, poeta, eternamente enfermo de colectivismo

Hace mucho tiempo, te envolvieron y colgaron en una casa grande

Al igual que tú, serán desinfectados, rezarán por vacunas.

Sé como nosotros: sálvese quien pueda.

¡Tienes hasta la noche!"

Cierra la ilusión de domesticidad y soledad en una red aún más estrecha

Que verte en el alcance es libre de riesgos.

Tendrás miedo de la gente por tu salud.

Deja que tu humanidad enferma se convierta en animalidad sana.

Ciudades adoradas con "liturgias" de compras

Se convierte en zonas, rascacielos de campamento

Solo el tejón en mi orilla guiña cálidamente

Como él está en su cerveza, yo también me arrastro más profundo en mí mismo

Lo vivo y lo no vivo se cruzan - Weave Past Technologies

Nunca será lo mismo, ni siquiera por el fuego.

Con todo lo que permitimos, que todavía podemos permitir

En el cautiverio de una paz dulce y artificial, dimos libertad a la guerra